Ar koku saknēm caurausta šī zeme, Ar koku šalkām piesātināts gaiss. Un slīd pār mežu galiem saules lemess, Un ripo mēness ritens zeltainais…
Ko mantojusi es no senčiem saviem? Ne titulus, ne zelta gredzenus, Vien viņu egles, ozoli un kļavas Pār mana mūža ceļiem vējā zuz.
Piedz. Kas būtu maijs bez zaļām bērzu sprogām, Kas septembris bez kastaņiem un zīlēm, Kas būtu mūsu Latvija bez kokiem, Bez birztalām ar silu zilām vīlēm?
Un, kad jūs mani projām aiznesīsiet Un baltā smilšu kalnā atstāsiet, Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu, Lai redzētu, kā maniem kokiem iet.