Ja tu zini, kā tas bija, nu tad teicamnieks, bet, ja piemirsies, – okei, tad aizmirsti. Vakars bija nepārprotams, rīts ir tikpat tiešs, saules āķim cieši piekodies.
Tava rīta kafija, tava brīvdiena.
Baterija nosēdusies, klusē telefons, ausī klusi kliedz vien ielas fons; un pie manis pamodusies drauga meitene. Vēl nupat tā sapnī planēja.
Vakar gravitācija nenoturēja.
Ei, kas tad nu, kas noticis ar rītu? Parasti saule otrā pusē spīd. Viņa smaida, viegli noliec galvu, acīm priekšā matu šķipsna krīt.